No aresta līdz Tagillagam: mana vectēva Alfrēda Vanaga nometņu gaitas |
|
Alfrēds Augusta dēls Vanags bija Neretas puses zemnieks, dzimis 1907. gada 2. novembrī, bet vēlākā rehabilitācijas apliecībā, visticamāk kļūdaini, norādīts 1907. gada 16. februāris, kas sakrīt ar viņa aresta dienu. Dzimšanas vieta dokumentos norādīta kā Mazalves pagasts, Jēkabpils apriņķis. Līdz arestam viņš dzīvoja viensētā “Dindzāni” Pilskalnes pagastā, Jēkabpils apriņķī, strādāja savā saimniecībā un bija zemkopis.
Vecāki: Alfrēda Vanaga tēvs bija Augusts Vanags, dzimis 1874. gadā, māte — Otēlija Vanaga Jura meita, dzimusi 1880. gadā. 1902. gadā dzimis brālis Jānis un 1903.gadā māsa Zelma.
Ģimene: Alfrēds Vanags bija precējies ar Elzu Mariju Vanagu Jakova meitu. Bērni: dēls Arvīds Vanags, dzimis 1937. gada 17. jūlijā, un meita Dzintra Vanaga (vēlāk Zālīte), dzimusi 1940. gada 26. decembrī. Alfrēda Vanaga aresta brīdī sieva palika viena ar diviem maziem bērniem — aptuveni astoņus un piecus gadus veciem.
Alfrēdu Vanagu 1945. gada 16. februārī arestēja Latvijas PSR NKGB Jēkabpils apriņķa daļa. Aresta dokumentos un sākotnējās izmeklēšanas materiālos kā viena no amatpersonām, kas piedalījās arestēšanā, kratīšanā un procesuālajā noformēšanā, minēts jaunākais leitinants Samoilovs. Orderis par arestu un kratīšanu nav sankcionēts ar prokurora parakstu. Sākotnējā izmeklēšana notika Latvijā, bet vēlāk lieta tika turpināta Tagillagā, Sverdlovskas apgabalā. Īpaši nozīmīgs ir apstāklis, ka Alfrēds Vanags uz Tagillagu tika nogādāts jau agrīnā lietas stadijā, kad viņa vaina vēl nebija tiesiski pierādīta un apsūdzība vēl nebija galīgi noformēta. Dokumentos redzams, ka lieta uz Tagillaga NKVD tika nosūtīta jau 1945. gada 3. aprīlī, savukārt tikai 1945. gada 3. jūlijā Tagillagā, Kušvā, izmeklētājs — valsts drošības leitnants Šmuļovičs — formāli pieņēma lietu savā lietvedībā un uzrādīja apsūdzību. Tādējādi apsūdzība un lietas materiāli tika noformēti pēc tam, kad persona jau bija nogādāta represīvās sistēmas kontrolē. Gala lēmumu vēlāk pieņēma nevis tiesa, bet PSRS IeTK Sevišķā apspriede ārpustiesas kārtībā 1945.gada 3.novembrī.
Lietas materiāli rāda, ka padomju izmeklēšana viņam inkriminēja dalību organizācijā “Aizsargi” no 1931. līdz 1940. gadam un apgalvoja, ka 1941. gada jūlijā viņš apmēram divas nedēļas atradies vietējā pašaizsardzības grupā, sargājis arestētos padomju aktīvistus un vienu reizi pildījis patruļdienestu Neretā. Šie apgalvojumi vērtējami kā padomju izmeklēšanas versija, nevis automātiski pierādīti fakti.
Lieta balstījās galvenokārt uz paša Alfrēda Vanaga nopratināšanas protokolu un viena liecinieka -- Pētera Kadžuļa, Staņislava dēla — liecību. No materiāliem redzams arī tas, ka lietā nav atrasts kratīšanas protokols, nav mantas apraksta, nav lietisko pierādījumu, kā arī nav personisko dokumentu, kas būtu pievienoti kā pierādījumi. Tas ir būtisks apstāklis, vērtējot lietas pierādījumu bāzi.
Izmeklēšanas gaitā tika izmantota tulkošana no latviešu valodas. Dokumentos redzams, ka Alfrēds Vanags norādījis, ka liecības var sniegt latviski. Latvijā procesā minēts tulks Nadelis Ofsejs Samoilovičs (krievu rakstībā: Надель Офсей Самойлович), bet Tagillagā dokumentos minēts tulks -- seržants Medaļje; uzvārda precīza rakstība dokumentos nav pilnīgi skaidra. Šis apstāklis ir nozīmīgs, jo parāda, ka būtiska procesa daļa notika ar starpnieka — tulka — palīdzību.
1945. gada 3. novembrī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede Alfrēdu Vanagu notiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-3 panta par tā saukto “vācu okupantu atbalstīšanu”, piespriežot 5 gadus labošanas darbu nometnē, skaitot termiņu no 1945. gada 16. februāra. Izmeklēšanas materiālos sākotnēji bija ierosināts bargāks sods -- 8 gadi, taču gala lēmumā noteica 5 gadus. No vēlākajiem rehabilitācijas materiāliem zināms, ka Alfrēds Vanags atradās ieslodzījumā Sverdlovskas apgabalā (Tagillagā, Kušvas pilsētā) no 1945. gada 16. februāra līdz 1949. gada 8. septembrim. Atsevišķs dokuments, kas paskaidrotu atbrīvošanas juridisko pamatu, pieejamajos materiālos nav atrasts.
Alfrēda Vanaga arests smagi skāra visu ģimeni. Sieva Elza Marija Vanaga palika viena ar diviem maziem bērniem, septiņus gadus veco Arvīdu un četrus gadus veco Dzintru. Padomju okupācijas apstākļos privātā zeme un zemnieku saimniecības tika atsavinātas, un arī Vanagu saimniecība ar zemi tika atņemta un ģimene tika praktiski izmesta uz ielas. Elza Marija Vanaga rakstīja lūgumu atbrīvot vīru, taču saņēma atteikumu. Palikusi bez vīra, bez saimniecības un bez iztikas pamata, viņa ar abiem bērniem bija spiesta pamest līdzšinējo dzīvesvietu un pārcelties uz Jēkabpili, lai meklētu darbu un nodrošinātu ģimenes izdzīvošanu.
Pēc atgriešanās Latvijā Alfrēds Vanags dzīvo Jēkabpilī, Artilērijas ielā 10, ir pensionārs un lūdz pārskatīt viņa lietu. 1989.–1991. gadā notika lietas pārbaude. 1991. gadā Latvijas Republikas prokuratūra viņu atzina par nelikumīgi represētu personu, atcēla PSRS Sevišķās apspriedes 1945. gada lēmumu un Alfrēdu Vanagu reabilitēja. 1991. gada 23. oktobrī tika izdota oficiāla Reabilitācijas apliecība.
Ģimenes mutvārdu atmiņās saglabājies pieņēmums, ka liecinieks Pēteris Kadžulis varēja būt personiski ieinteresēts Alfrēda Vanaga mantiskajā stāvoklī vai saimniecībā. Šo versiju varētu saistīt ar vēlākām ziņām par Pēteri Kadžuli padomju laika materiālos, taču pašlaik pieejamie krimināllietas dokumenti to tieši nepierāda, tāpēc šis apstāklis vērtējams kā ģimenes atmiņās saglabājies pieņēmums, kam nepieciešama papildu pārbaude citos arhīva avotos.
Alfrēds Vanags soda izciešanas laikā atradās Tagillagā, vienā no smagākajām Urālu nometņu sistēmām, kur kara un pēckara gados valdīja pārpildītība, nepietiekams uzturs, slimības un augsta mirstība.
Papildinformācija par Tagillagu.
Tagillags bija viena no lielākajām nometņu sistēmām Urālos kara un pēckara laikā; tas pastāvēja no 1941. līdz 1953. gadam un bija saistīts ar lielu rūpniecības objektu celtniecību Ņižņijtagilas reģionā. Nometnē un ar to saistītajās darba vienībās atradās dažādu tautību ieslodzītie un mobilizētie: padomju vācieši, poļi, Vidusāzijas republiku iedzīvotāji, Baltijas valstu iedzīvotāji, kā arī citi represētie un karagūstekņi.
Tagillaga apstākļi bija ārkārtīgi smagi. Avotos aprakstīts, ka ieslodzītie dzīvoja pārpildītās barakās un zemnīcās, kur uz vienu cilvēku paredzētā platība bija tikai ap 1,5 m². Pārtika bija nepietiekama un vienveidīga; dārzeņu, tauku un olbaltumvielu trūkuma dēļ plaši izplatījās cinga un pellagra. Nometnēs plosījās izsitumu tīfs, ieslodzītie mira no avitaminozes, dizentērijas, bada, aukstuma un nepietiekamas medicīniskās palīdzības. Avots norāda, ka ap 12 000 cilvēku mira tikai 1942. gadā.
Dokumenti rāda arī milzīgo Tagillaga mērogu. Līdz 1942. gada beigām ieslodzīto skaits bija pieaudzis līdz aptuveni 43 000, 1942. gadā caur Tagillagu izgāja vairāk nekā 64 000 cilvēku, bet 1942.–1943. gadā kopā -- 85 574 cilvēki. Uz 1943. gada 15. maiju Tagillags sastāvēja no 18 nometņu nodaļām un 26 iecirkņiem.
No pieejamajiem avotiem izriet, ka Tagillagam tā pastāvēšanas laikā bija trīs priekšnieki: J. D. Rapoports (1942–1943), M. M. Carevskis (1943–1946) un E. E. Švarcs (1946–1953). Atsevišķi avoti Rapoporta amata sākumu precizē no 1942. gada 14. februāra līdz 1943. gada 30. maijam, bet Švarca iecelšanu saista ar nometnes reorganizāciju 1946. gada sākumā.
Tagillags bija viena no lielākajām nometņu sistēmām Urālos kara un pēckara laikā; tas pastāvēja no 1941. līdz 1953. gadam un bija saistīts ar lielu rūpniecības objektu celtniecību Ņižņijtagilas reģionā. Nometnē un ar to saistītajās darba vienībās atradās dažādu tautību ieslodzītie un mobilizētie: padomju vācieši, poļi, Vidusāzijas republiku iedzīvotāji, Baltijas valstu iedzīvotāji, kā arī citi represētie un karagūstekņi.
Tagillaga apstākļi bija ārkārtīgi smagi. Avotos aprakstīts, ka ieslodzītie dzīvoja pārpildītās barakās un zemnīcās, kur uz vienu cilvēku paredzētā platība bija tikai ap 1,5 m². Pārtika bija nepietiekama un vienveidīga; dārzeņu, tauku un olbaltumvielu trūkuma dēļ plaši izplatījās cinga un pellagra. Nometnēs plosījās izsitumu tīfs, ieslodzītie mira no avitaminozes, dizentērijas, bada, aukstuma un nepietiekamas medicīniskās palīdzības. Avots norāda, ka ap 12 000 cilvēku mira tikai 1942. gadā.
Dokumenti rāda arī milzīgo Tagillaga mērogu. Līdz 1942. gada beigām ieslodzīto skaits bija pieaudzis līdz aptuveni 43 000, 1942. gadā caur Tagillagu izgāja vairāk nekā 64 000 cilvēku, bet 1942.–1943. gadā kopā -- 85 574 cilvēki. Uz 1943. gada 15. maiju Tagillags sastāvēja no 18 nometņu nodaļām un 26 iecirkņiem.
No pieejamajiem avotiem izriet, ka Tagillagam tā pastāvēšanas laikā bija trīs priekšnieki: J. D. Rapoports (1942–1943), M. M. Carevskis (1943–1946) un E. E. Švarcs (1946–1953). Atsevišķi avoti Rapoporta amata sākumu precizē no 1942. gada 14. februāra līdz 1943. gada 30. maijam, bet Švarca iecelšanu saista ar nometnes reorganizāciju 1946. gada sākumā.
Tagillag Kušvas pilsētā.
Kušvas nometne bija viena no jaunajām Tagillaga struktūrām, kas izveidota pēc kara. 1945. gada sākumā, saistībā ar Goroblagodatskas raktuves otrās kārtas būvniecību, Kušvas pilsētā tika organizēta jauna nometne. Ar 1944. gada 23. novembra pavēli par būvniecības pārvaldes un nometnes priekšnieku iecēla apakšpulkvedi M. A. Petrovu, kurš vienlaikus bija arī Tagillaga priekšnieka vietnieks. Tajā pašā laikā tika noteikti galvenie būvniecības objekti, kurus bija paredzēts izbūvēt ar ieslodzīto darbaspēku.
Kušvas nometnes ieslodzītajiem ļoti īsā laikā bija jāveic apjomīgi industriāli un infrastruktūras darbi. Viņu uzdevumos ietilpa drupināšanas un bagātināšanas fabrikas, lietuves un kalves būvniecība, pirmās kārtas dūņu glabātavas izveide, dzelzceļa sliežu ceļu izbūve un dzīvojamā fonda objektu celtniecība. Pirmie uz šo būvlaukumu tika nosūtīti 200 padomju vācieši, bet jau 1945. gada pirmajā ceturksnī viņiem sekoja etaps ar aptuveni 3000 ieslodzītajiem.
1945. gada 7. aprīlī būvniecības un nometnes pārvalde tika reorganizēta par Tagillaga 1. rajonu. Pēckara laikā tas kļuva par vienu no lielākajiem un nozīmīgākajiem Tagillaga nometņu sistēmas posmiem. Pēc bijušo ieslodzīto atmiņām, šajā nometnē atradās līdz pat 5000 cilvēku, un ievērojamu daļu no viņiem veidoja deportētie Baltijas iedzīvotāji.
Baltijas iedzīvotāji lielā skaitā atradās arī citās Tagillaga struktūrās, īpaši 8. un 9. nometņu rajonā, kā arī Sinegorskas soda nometnē, kas tika izveidota 1948. gadā. Tur vēlāk etapēja lielu daļu ieslodzīto pēc Kamenskas mežrūpniecības saimniecības izsīkuma un 9. rajona nometņu slēgšanas. Daudzi no šiem cilvēkiem bija notiesāti pēc politiskajiem pantiem. Ar ieslodzīto darbu tika uzcelta kokzāģētava un kokapstrādes kombināts, kā arī veikta plaša kokmateriālu sagāde abās Serebrjanskas trakta pusēs un Sineja kalna nogāzēs.
Kušvas nometne bija viena no jaunajām Tagillaga struktūrām, kas izveidota pēc kara. 1945. gada sākumā, saistībā ar Goroblagodatskas raktuves otrās kārtas būvniecību, Kušvas pilsētā tika organizēta jauna nometne. Ar 1944. gada 23. novembra pavēli par būvniecības pārvaldes un nometnes priekšnieku iecēla apakšpulkvedi M. A. Petrovu, kurš vienlaikus bija arī Tagillaga priekšnieka vietnieks. Tajā pašā laikā tika noteikti galvenie būvniecības objekti, kurus bija paredzēts izbūvēt ar ieslodzīto darbaspēku.
Kušvas nometnes ieslodzītajiem ļoti īsā laikā bija jāveic apjomīgi industriāli un infrastruktūras darbi. Viņu uzdevumos ietilpa drupināšanas un bagātināšanas fabrikas, lietuves un kalves būvniecība, pirmās kārtas dūņu glabātavas izveide, dzelzceļa sliežu ceļu izbūve un dzīvojamā fonda objektu celtniecība. Pirmie uz šo būvlaukumu tika nosūtīti 200 padomju vācieši, bet jau 1945. gada pirmajā ceturksnī viņiem sekoja etaps ar aptuveni 3000 ieslodzītajiem.
1945. gada 7. aprīlī būvniecības un nometnes pārvalde tika reorganizēta par Tagillaga 1. rajonu. Pēckara laikā tas kļuva par vienu no lielākajiem un nozīmīgākajiem Tagillaga nometņu sistēmas posmiem. Pēc bijušo ieslodzīto atmiņām, šajā nometnē atradās līdz pat 5000 cilvēku, un ievērojamu daļu no viņiem veidoja deportētie Baltijas iedzīvotāji.
Baltijas iedzīvotāji lielā skaitā atradās arī citās Tagillaga struktūrās, īpaši 8. un 9. nometņu rajonā, kā arī Sinegorskas soda nometnē, kas tika izveidota 1948. gadā. Tur vēlāk etapēja lielu daļu ieslodzīto pēc Kamenskas mežrūpniecības saimniecības izsīkuma un 9. rajona nometņu slēgšanas. Daudzi no šiem cilvēkiem bija notiesāti pēc politiskajiem pantiem. Ar ieslodzīto darbu tika uzcelta kokzāģētava un kokapstrādes kombināts, kā arī veikta plaša kokmateriālu sagāde abās Serebrjanskas trakta pusēs un Sineja kalna nogāzēs.