VĒSTURE
|
Alfrēds Krauklis!Trīsdesmitajos gados Alfrēds Krauklis bija viens no labākajiem Latvijas basketbolistiem, Eiropas 1939.gada čempionāta sudraba medaļas ieguvējs. Pēckara posmā Rīgas Spartaka un tā pēcteča VEForganizētājs un trenētājs.
Spēlētāju Kraukli laikraksts „Sporta Pasaule” 1938.gadā raksturoja tā: „Krauklis izceļas ar precīziem metieniem, tāpat viņš pilnīgi veido un nosaka komandas saspēli . Viņš ir smalks taktiķis, attapīgs un reizē viltīgs cīnītājs. Tik saprātīgu, viltīgu spēlētāju diez vai līdz šim mūsu basketbols ir pieredzējis.” Par viņa mūža darbu kļuva komanda Spartaks¸ kas 1958.gadā pārtapa VEFmeistarkomandā. Trenera Kraukļa meistarības apliecinājums bija VEF komandas 3.vieta Padomju Savienības čempionātā 1960.gadā, viņš bija viens no Latvijas izlases treneriem PSRS tautu spartakiādēs 1956.gadā (1.vieta) un 1959.gadā (3.vieta), kā arī galvenais treneris 1963.gadā (3.vieta). Trenera karjeras beigās līdz septiņdesmito gadu sākumam Krauklis bija viens no VEF komandas treneriem, pēc tam – treneris organizētājs VEF sporta skolā. |
|
Alfrēda Kraukļa audzēkņi
|
|
|
No 1958. līdz 1965.gadam spēlējis Rīgas VEF, no 1965. līdz 1974.gadam Rīgas ASK, no 1974. līdz 1976.gadam Rīgas VEF.
Pieckārtējs Latvijas čempions (1958.-1961., 1973.).
PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1960., 1963.)
No 1959. līdz 1975.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies četrās PSRS tautu spartakiādēs un 128 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas medaļas ieguvējs (1963).
1965.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Eiropas čempions (1965.).
Višuks ir viens no daudzajiem trenera Alfrēda Kraukļa audzēkņiem, kurš basketbolā tika līdz sava trenera augstumiem un pat tos pārspēja.
Leģenda vēsta, ka pēc ASK pirmajiem lielajiem panākumiem, kad Spartaka treneris Krauklis sācis lūkoties pēc cienījamiem pretiniekiem Jānim Krūniņam, Cesvaines pilī iekārtotās vidusskolas gaiteņos viņš ieraudzījis garu, salīkušu stāv. Metramēra nav bijis līdzi, tāpēc vīru likuši pie krāsns podiņiem. Iznācis vairāk par astoņiem – tātad virs diviem metriem... Visvalža tēvs jau bija atgriezies no izsūtījuma, un ģimene puisim ļāvusi braukt uz Rīgu.
Pēc pirmā treniņa Krauklim gan nolaidušās rokas – par kādu basketbola spēlēšanu var runāt, ja 22 gadus vecais puisis nav mācējis skriet?! 208 cm garais augums darbā jau bija salīcis kā vecim, rokas un kājas darbojušās atsevišķi, katra savā ritmā. Toties Višukam bija neatlaidība un vidzemnieka sīkstums. Kamēr citi vefieši spēlēja bumbu, Eglītis tika iztaisnots. Pie vingrošanas sienas pieslēja solu, un nākamais Eiropas čempions, ieķēries ar rokām vingrošanas sienas redelēs, karājās turpat stundu. Basketbola nodarbība viņam turpinājās pēc tam, kad pārējie jau bija beiguši...
VEF komandā viņš bija klāt no tās pirmās dienas. Veiksmīgi cīnījās ne jau tikai ar Krūmiņu. Arī ar 232 centimetrus milzīgo kazahu Uvaisu Ahtajevu, ar amerikāņu gigantiem, ar krievu, ukraiņu un gruzīnu centriem. Eglīša kroņa paņēmieni – precīzie pusāķa metieni un gudrā spēle aizsardzībā – viņam pavēra ceļu uz PSRS izlasi. Tie nezaudēja efektivitāti arī tad, kad meistaram jau bija tuvu 40 gadiem.
Desmit savus karjeras gadus – no 1965. līdz 1974. – Višuks nospēlēja Rīgas ASK komandā, palīdzēdams pārdzīvot tās pirmo krīzi un atgriezties PSRS virslīgā. Kad ASK vadība pasteidzās veterāna vietā aicināt viesstrādniekus, Eglīti atpakaļ aicināja viņa jaunības dienu komanda VEF, un savu 40.jubileju viņš sagaidīja basketbola laukumā, palīdzēdams VEF jauniešiem uzsākt atpakaļceļu uz augstāko līgu.
Latvijas meistarsacīkstēs Visvaldis Eglītis sporta kluba Dartija rindās cīnījās līdz cienījamam 50 gadu vecumam. Tad turpināja gaitas senioru rindās, kļūdams par Eiropas un pasaules senioru čempionu.
2014.gada 4.aprīlī, svinot 78.dzimšanas dienu, Višuks sev, tuviniekiem, cīņubiedriem un visiem basketbola interesentiem uzdāvināja paša rakstīto grāmatu "Mūža mīlestība - basketbols. Višuka stāsts".
Pieckārtējs Latvijas čempions (1958.-1961., 1973.).
PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1960., 1963.)
No 1959. līdz 1975.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies četrās PSRS tautu spartakiādēs un 128 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas medaļas ieguvējs (1963).
1965.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Eiropas čempions (1965.).
Višuks ir viens no daudzajiem trenera Alfrēda Kraukļa audzēkņiem, kurš basketbolā tika līdz sava trenera augstumiem un pat tos pārspēja.
Leģenda vēsta, ka pēc ASK pirmajiem lielajiem panākumiem, kad Spartaka treneris Krauklis sācis lūkoties pēc cienījamiem pretiniekiem Jānim Krūniņam, Cesvaines pilī iekārtotās vidusskolas gaiteņos viņš ieraudzījis garu, salīkušu stāv. Metramēra nav bijis līdzi, tāpēc vīru likuši pie krāsns podiņiem. Iznācis vairāk par astoņiem – tātad virs diviem metriem... Visvalža tēvs jau bija atgriezies no izsūtījuma, un ģimene puisim ļāvusi braukt uz Rīgu.
Pēc pirmā treniņa Krauklim gan nolaidušās rokas – par kādu basketbola spēlēšanu var runāt, ja 22 gadus vecais puisis nav mācējis skriet?! 208 cm garais augums darbā jau bija salīcis kā vecim, rokas un kājas darbojušās atsevišķi, katra savā ritmā. Toties Višukam bija neatlaidība un vidzemnieka sīkstums. Kamēr citi vefieši spēlēja bumbu, Eglītis tika iztaisnots. Pie vingrošanas sienas pieslēja solu, un nākamais Eiropas čempions, ieķēries ar rokām vingrošanas sienas redelēs, karājās turpat stundu. Basketbola nodarbība viņam turpinājās pēc tam, kad pārējie jau bija beiguši...
VEF komandā viņš bija klāt no tās pirmās dienas. Veiksmīgi cīnījās ne jau tikai ar Krūmiņu. Arī ar 232 centimetrus milzīgo kazahu Uvaisu Ahtajevu, ar amerikāņu gigantiem, ar krievu, ukraiņu un gruzīnu centriem. Eglīša kroņa paņēmieni – precīzie pusāķa metieni un gudrā spēle aizsardzībā – viņam pavēra ceļu uz PSRS izlasi. Tie nezaudēja efektivitāti arī tad, kad meistaram jau bija tuvu 40 gadiem.
Desmit savus karjeras gadus – no 1965. līdz 1974. – Višuks nospēlēja Rīgas ASK komandā, palīdzēdams pārdzīvot tās pirmo krīzi un atgriezties PSRS virslīgā. Kad ASK vadība pasteidzās veterāna vietā aicināt viesstrādniekus, Eglīti atpakaļ aicināja viņa jaunības dienu komanda VEF, un savu 40.jubileju viņš sagaidīja basketbola laukumā, palīdzēdams VEF jauniešiem uzsākt atpakaļceļu uz augstāko līgu.
Latvijas meistarsacīkstēs Visvaldis Eglītis sporta kluba Dartija rindās cīnījās līdz cienījamam 50 gadu vecumam. Tad turpināja gaitas senioru rindās, kļūdams par Eiropas un pasaules senioru čempionu.
2014.gada 4.aprīlī, svinot 78.dzimšanas dienu, Višuks sev, tuviniekiem, cīņubiedriem un visiem basketbola interesentiem uzdāvināja paša rakstīto grāmatu "Mūža mīlestība - basketbols. Višuka stāsts".
|
Cēzars Ozers - 11.02.1937. (Olimpiskais vicečempions 1960.g.Roma - http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/cezars-ozers-3443.vieta PSRS čempionātā (1961., 1966.).
Starts PSRS tautu spartakiādes: 1963.g. - 3.vieta, 1967.g. - 5.vieta Latvijas PSR izlases sastāvā. 66 spēles Latvijas PSR izlasē. Latvijas PSR čempions "Daugavas" sastāvā (1958.). |
No 1958. līdz 1968.gadam spēlējis Rīgas VEF.
Latvijas čempions (1958).
Četrkārtējs PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1959., 1960., 1963., 1966.)
No 1957. līdz 1967.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies divās PSRS tautu spartakiadēs un 66 spēlēs. Divkārtējs PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs (1959., 1963.).
1960.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs (1960).
«Pusaudža gados uz treniņiem mēroju ceļu pāri Daugavai. Pavasaros, kad ledum ejot izņēma pontonu tiltu, tas bija vesels ceļojums. Treniņam veltījām pusi dienas. Mums bija lielisks, neatkārtojams treneris — Augusts Raubens. Lai nu mūsdienu korifeji neņem ļaunā, taču tādu treneru, kādi manā jaunībā bija Raubens, Alfrēds Krauklis, vēl citi, šodien vairs nav. Īpaši vīri, kurus puikas redzēja tikai ar bumbu rokā un pie groza. Viņi dzīvoja basketbolā un mēs tiecāmies viņiem līdzi.
Ja sacīja: «Nāc uz VEF!», tad tu ņēmi savu koferīti, vešiņu, ķīniešu kedas (kas tolaik skaitījās super) un gāji, kur teikts. Man laimējās, jo nonācu vienā pārī ar pašu Raimondu Karnīti. No viņa bija ko mācīties! Parasti pirms spēlēm viss tika izbīdīts uz šaha galdiņa. Kombinējot dažkārt aizrāvāmies tiktāl, ka nokavējām iziešanu laukumā…
Kad ieviesa 30 sekunžu uzbrukumu limitu, vairs nevarēja tīt garās un gudrās kombinācijas. Man noteikumu izmaiņas nāca labumā. Biju labs metējs, taču spēlēs man pietrūka pašpārliecības. Kad limits gāja uz beigām, bumbu bieži piespēlēja man un Karnītis brēca: «Jāmet!!!» Tā, gluži piespiedu kārtā, kļuvu par snaiperi. Tā bija viena no īpašībām, ko novērtēja PSRS olimpiskās izlases veidotāji.
Tur muļķojās kā spiegu filmā. Jevgeņijs Aleksejevs, izlases treneris, braucienam uz Romu visiem spēkiem vilka savus ACSK puikas, un mani aizbīdīja uz jaunatnes izlasi. Bet tur man tika dots spēles laiks, un uzspēlēju pa pirmo. Izšķirīgajā dienā bija tāda nelāga jušana, ka starp četriem braucošajiem aizsargiem man neiekļūt — ar nolaistu degunu būs jāatgriežas Rīgā. Vakarā pienāca Valdis Muižnieks un sacīja: „Cezi, tu taču zini, ka brauc?” Man sirds vai otrādi apmetās, jo nekā es nezināju! Galva sareiba.
Domāju, ka Romā būtu varējis lietderīgi nospēlēt vairāk, nekā man tika atvēlēts. It sevišķi pirmajos mačos, kuros satriecošu sāncenšu nebija. Priekšsacīkstēs pasaules čempionei Brazīlijas izlasei zaudējām ar 54:58, bet finālstadijā viņus pieveicām ar 64:62. Iznāca sudrabs aiz tolaik neuzvaramajiem amerikāņiem. Tā bija mana pirmā un pēdējā medaļas PSRS izlasē. Sliktāks nekļuvu, taču mūsu laikos Savienībā bija daudz lielisku aizsargu.
Toties bija lieliska sajūta 1997. gadā Helsinkos, kad Latvijas senioru izlase pasaules meistarsacīkstēs uzveica tos pašus brazīļus. Mēs trīs ar Valdi un Maigoni tad nofotografējāmies kopā ar trim tā laika Brazīlijas izlases večiem — Amauri un citiem — piemiņai par 37 gadus senu pagātni. Tad viņi beidzot uzzināja, kur atrodas tāda Latvija…”
Latvijas čempions (1958).
Četrkārtējs PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1959., 1960., 1963., 1966.)
No 1957. līdz 1967.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies divās PSRS tautu spartakiadēs un 66 spēlēs. Divkārtējs PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs (1959., 1963.).
1960.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs (1960).
«Pusaudža gados uz treniņiem mēroju ceļu pāri Daugavai. Pavasaros, kad ledum ejot izņēma pontonu tiltu, tas bija vesels ceļojums. Treniņam veltījām pusi dienas. Mums bija lielisks, neatkārtojams treneris — Augusts Raubens. Lai nu mūsdienu korifeji neņem ļaunā, taču tādu treneru, kādi manā jaunībā bija Raubens, Alfrēds Krauklis, vēl citi, šodien vairs nav. Īpaši vīri, kurus puikas redzēja tikai ar bumbu rokā un pie groza. Viņi dzīvoja basketbolā un mēs tiecāmies viņiem līdzi.
Ja sacīja: «Nāc uz VEF!», tad tu ņēmi savu koferīti, vešiņu, ķīniešu kedas (kas tolaik skaitījās super) un gāji, kur teikts. Man laimējās, jo nonācu vienā pārī ar pašu Raimondu Karnīti. No viņa bija ko mācīties! Parasti pirms spēlēm viss tika izbīdīts uz šaha galdiņa. Kombinējot dažkārt aizrāvāmies tiktāl, ka nokavējām iziešanu laukumā…
Kad ieviesa 30 sekunžu uzbrukumu limitu, vairs nevarēja tīt garās un gudrās kombinācijas. Man noteikumu izmaiņas nāca labumā. Biju labs metējs, taču spēlēs man pietrūka pašpārliecības. Kad limits gāja uz beigām, bumbu bieži piespēlēja man un Karnītis brēca: «Jāmet!!!» Tā, gluži piespiedu kārtā, kļuvu par snaiperi. Tā bija viena no īpašībām, ko novērtēja PSRS olimpiskās izlases veidotāji.
Tur muļķojās kā spiegu filmā. Jevgeņijs Aleksejevs, izlases treneris, braucienam uz Romu visiem spēkiem vilka savus ACSK puikas, un mani aizbīdīja uz jaunatnes izlasi. Bet tur man tika dots spēles laiks, un uzspēlēju pa pirmo. Izšķirīgajā dienā bija tāda nelāga jušana, ka starp četriem braucošajiem aizsargiem man neiekļūt — ar nolaistu degunu būs jāatgriežas Rīgā. Vakarā pienāca Valdis Muižnieks un sacīja: „Cezi, tu taču zini, ka brauc?” Man sirds vai otrādi apmetās, jo nekā es nezināju! Galva sareiba.
Domāju, ka Romā būtu varējis lietderīgi nospēlēt vairāk, nekā man tika atvēlēts. It sevišķi pirmajos mačos, kuros satriecošu sāncenšu nebija. Priekšsacīkstēs pasaules čempionei Brazīlijas izlasei zaudējām ar 54:58, bet finālstadijā viņus pieveicām ar 64:62. Iznāca sudrabs aiz tolaik neuzvaramajiem amerikāņiem. Tā bija mana pirmā un pēdējā medaļas PSRS izlasē. Sliktāks nekļuvu, taču mūsu laikos Savienībā bija daudz lielisku aizsargu.
Toties bija lieliska sajūta 1997. gadā Helsinkos, kad Latvijas senioru izlase pasaules meistarsacīkstēs uzveica tos pašus brazīļus. Mēs trīs ar Valdi un Maigoni tad nofotografējāmies kopā ar trim tā laika Brazīlijas izlases večiem — Amauri un citiem — piemiņai par 37 gadus senu pagātni. Tad viņi beidzot uzzināja, kur atrodas tāda Latvija…”
Juris Kalniņš - 08.03.1938.-09.02.2010. (Olimpiskais vicečempions 1964.g. Tokio - http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/juris-kalnins-260?ref=uljana-semjonova-395
|
|
No 1955. līdz 1959.gadam spēlējis Rīgas Spartakā un VEF, no 1960. līdz 1963.gadam Rīgas ASK, 1964.gadā Rīgas VEF, no 1964. līdz 1970.gadam Rīgas ASK.
Divkārtējs Latvijas čempions (1956., 1958.).
PSRS čempions (1956.), vicečempions (1962), trīskārtējs bronzas ieguvējs (1959., 1961., 1963.).
Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1960).
No 1956. līdz 1969.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies trijās PSRS tautu spartakiādēs un 53 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes čempions (1956) un 3.vietas ieguvējs (1959., 1963.).
No 1962. līdz 1964.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs (1964), Eiropas čempions (1963.), pasaules čempionāta 3.vietas ieguvējs (1963).
Juris Kalniņš 12 gadu vecumā sāka trenēties Spartakā pie Alfrēda Kraukļa un pieredzējušais speciālists drīz novērtēja puikas spēles izjūtu un metienu precizitāti. Abi bieži palikuši zālē pēc oficiālā treniņa beigām, slīpēdami tehniku un piešaudami grozus. Pūles nebija veltas – Kalniņš izauga par vienu no labākajiem snaiperiem Latvijas basketbola vēsturē.
17 gadu vecumā Kalniņš Spartaka sastāvā debitēja Padomju Savienības meistarsacīkstēs, bet gadu vēlāk kā jaunākais Latvijas izlases dalībnieks kļuva par PSRS tautu pirmās spartakiādes čempionu. Viņš piedalījās VEF meistarkomandas pirmajās spēlēs, bet 1959.gadā pārgāja uz ASK, kur, ar īsu pārtraukumu, nospēlēja līdz karjeras beigām. 1960.gadā piedalījās Eiropas kausa – ASK komandas pēdējā lielā panākuma – izcīnīšanā.
PSRS izlases kandidātos Kalniņu iekļāva jau pirms 1960.gada olimpiskajām spēlēm, bet komandā viņš nostiprinājās mazliet vēlāk. 1963.gadā Juris kļuva par Eiropas čempionu un izcīnīja bronzas medaļu pasaules meistarsacīkstēs, bet 1964.gadā kopā ar PSRS izlasi izcīnīja sudraba medaļu Tokijas olimpiskajās spēlēs.
Ilggadējais komandas biedrs Kārlis Strēlis: „Juris gandrīz vai labāk meta no tālienes, nekā no groza tuvuma. Tolaik trīspunktniekus neskaitīja; ja tie būtu, viņam pienāktos fantastiska punktu guvēju slava. Turklāt viņš allaž cīnījās līdz galam, līdz uzvarai. Tāpēc Kalniņam parasti deva segt pretinieku visbīstamākos spēlētājus, un viņš ar tiem tika galā.”
Pēc basketbolista karjeras beigām strādājis par celtnieku, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bijis uzņēmējs, kafejnīcas īpašnieks. Aktīvi piedalījās veterānu turnīros, 1997.gadā kļuva par pasaules čempionu maksibasketbolā.
Divkārtējs Latvijas čempions (1956., 1958.).
PSRS čempions (1956.), vicečempions (1962), trīskārtējs bronzas ieguvējs (1959., 1961., 1963.).
Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1960).
No 1956. līdz 1969.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies trijās PSRS tautu spartakiādēs un 53 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes čempions (1956) un 3.vietas ieguvējs (1959., 1963.).
No 1962. līdz 1964.gadā spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskās sudraba medaļas ieguvējs (1964), Eiropas čempions (1963.), pasaules čempionāta 3.vietas ieguvējs (1963).
Juris Kalniņš 12 gadu vecumā sāka trenēties Spartakā pie Alfrēda Kraukļa un pieredzējušais speciālists drīz novērtēja puikas spēles izjūtu un metienu precizitāti. Abi bieži palikuši zālē pēc oficiālā treniņa beigām, slīpēdami tehniku un piešaudami grozus. Pūles nebija veltas – Kalniņš izauga par vienu no labākajiem snaiperiem Latvijas basketbola vēsturē.
17 gadu vecumā Kalniņš Spartaka sastāvā debitēja Padomju Savienības meistarsacīkstēs, bet gadu vēlāk kā jaunākais Latvijas izlases dalībnieks kļuva par PSRS tautu pirmās spartakiādes čempionu. Viņš piedalījās VEF meistarkomandas pirmajās spēlēs, bet 1959.gadā pārgāja uz ASK, kur, ar īsu pārtraukumu, nospēlēja līdz karjeras beigām. 1960.gadā piedalījās Eiropas kausa – ASK komandas pēdējā lielā panākuma – izcīnīšanā.
PSRS izlases kandidātos Kalniņu iekļāva jau pirms 1960.gada olimpiskajām spēlēm, bet komandā viņš nostiprinājās mazliet vēlāk. 1963.gadā Juris kļuva par Eiropas čempionu un izcīnīja bronzas medaļu pasaules meistarsacīkstēs, bet 1964.gadā kopā ar PSRS izlasi izcīnīja sudraba medaļu Tokijas olimpiskajās spēlēs.
Ilggadējais komandas biedrs Kārlis Strēlis: „Juris gandrīz vai labāk meta no tālienes, nekā no groza tuvuma. Tolaik trīspunktniekus neskaitīja; ja tie būtu, viņam pienāktos fantastiska punktu guvēju slava. Turklāt viņš allaž cīnījās līdz galam, līdz uzvarai. Tāpēc Kalniņam parasti deva segt pretinieku visbīstamākos spēlētājus, un viņš ar tiem tika galā.”
Pēc basketbolista karjeras beigām strādājis par celtnieku, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bijis uzņēmējs, kafejnīcas īpašnieks. Aktīvi piedalījās veterānu turnīros, 1997.gadā kļuva par pasaules čempionu maksibasketbolā.
|
Oļģerts Jurgensons - 1940.gada 2.jūnijā (1963.gada Eiropas čempions http://basket.lv/goda-zale/spozakie-speletaji/olgerts-jurgensons
No 1959. līdz 1975.gadam spēlējis Rīgas VEF.
Trīskārtējs Latvijas čempions (1961., 1971., 1974.). Trīskārtējs PSRS čempionāta bronzas ieguvējs (1960., 1963., 1966.). No 1963. līdz 1974.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies trijās PSRS tautu spartakiādēs un 80 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs (1963.). No 1963. līdz 1966.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Eiropas čempions (1963.). VEF komandā nospēlētajos 16 gados viņš bija iemantojis milzīgu autoritāti basketbola sabiedrībā — ar uzticību vienai komandai, ar cīnītāja raksturu, ar savu stāju, Viņš bija komandas gods un lepnums. Līderis, kurš precīzi meta pustālos ar atsitienu pret vairogu un veica līdz niansēm izsvērtus caurgājienus. Pretinieki zināja viņa spēles stilu, taču nespēja neko likt pretim. «Ja manī ir arī kas labs, tad tas ir sports un augstieņu iekarošanas kāre, kuru nekad neesmu pametis. Kādreiz biju, ceru, pilnvērtīgs VEF basketbola meistarkomandas spēlētājs, tagad esmu savas ģimenes komandas dalībnieks kalnu slēpošanā. Taču nevar salīdzināt šos un tos laikus. Toreiz bija pavisam citi kritēriji iešanai sportā. Dzīvē pilnīgi nekas cits vairs neeksistēja, kā tikai basketbols. Tagad daudzi domā, ka basketbols vispirms ir bizness. Tiesa, kad nonācu meistaros, arī es iemācījos naudu skaitīt, taču tā nekad nekļuva par manā dzīvē galveno. Kāpēc es pats turējos pie VEF? Tur bija jāmācās, lai netiktu iesaukts armijā. Pabeidzu Politehnisko institūtu. Man tā padarmijas sistēma bija nepieņemama, no iesaukšanas izvairījos visiem spēkiem. Tiesa, vienubrīd gan gatavojos parakstīt līgumu ar Gomeļski. Tad man tiktu zaļā gaisma uz PSRS izlasi. Pēdējā brīdī atjēdzos, ka taisos pārdot dvēseli velnam. Ar Kraukļa atbalstu un svētību aizgāju „pagrīdē”, noslēpos VEF telšu pilsētiņā. Kamēr arodbiedrību bosi cīnījās par manu saglabāšanu un Gomeļskim azarts pārgāja. PSRS izlasē pēc Eiropas meistarsacīkšu zelta 1963. gadā gan ilgi nenoturējos. Pirms izbraukšanas uz pasaules meistarsacīkstēm mani noņēma no lidmašīnas trapa — dokumenti neesot kārtībā. PSRS labāko 25 spēlētāju sarakstos gan tiku vēl gadu pēc gada. Tā saņēmām Maskavas stipendiju — es un vēl citi vefieši. Tolaik gan mēs nedomājām tālāk, kā par iztiku ikdienā. Vai tā sliktāka vai labāka — dzīvē galvenais bija basketbols.» |
|
Igors Miglinieks 04.05.1964., (olimpiskais čempions 1988.g. Seula - http://olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/igors-miglinieks-334
Viens no Latvijas labākajiem saspēles vadītājiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Spēlējis Padomju Savienības izlasē. Pasaules junioru vicečempions (1983.g.), Eiropas junioru čempions (1982.g.), Eiropas kadetu čempions (1981.g.) PSRS izlases sastāvā. Universiādes vicečempions PSRS izlases sastāvā (1989.g.). PSRS čempions (1988.g.), divkārtējs vicečempions (1986., 1987.g.), bronzas medaļu ieguvējs (1989., 1991.g.). 3.vieta PSRS tautu spartakiādē Latvijas PSR izlases sastāvā (1983.g.). 16 spēļu Latvijas PSR izlasē. Latvijas PSR čempions (1991.g.). Intervija: История: «Мигель? О, это такой человечище! Вот вам реальная история-иллюстрация: https://www.sports.ru/tribuna/blogs/soviet/1022885.html |
|
No 1981. līdz 1985.gadam spēlējis Rīgas VEF, no 1985. līdz 1989.gadam Maskavas CSKA, no 1989. līdz 1992.gadam Rīgas VEF (pārstāvējis arī Latvijas Universitāti), 1995.gadā Metropolē, 1996. un 1999.gadā LainERS, 2000.gadā Brocēni-LMT. Spēlējis Vācijas, Lietuvas, Bulgārijas, Maķedonijas klubos.
Latvijas čempions (1990.).
PSRS čempions (1988.), divkārtējs vicečempions (1986., 1987.), divkārtējs bronzas ieguvējs (1989., 1991.).
1983.gadā spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 16 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs.
No 1985. līdz 1992.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskais čempions (1988), Universiādes vicečempions (1989). Eiropas kadetu čempions (1981), Eiropas junioru čempions (1982), pasaules junioru vicečempions (1983).
Latvijas valstsvienības galvenais treneris Eiropas 1997.gada čempionāta finālturnīrā (16.vieta).
Galvenais treneris komandās BK LMT (2001.) un BK Rīga (2005.). Strādājis par treneri Lietuvā, Ukrainā, Kiprā, Krievijā, Ķīnā.
Kad 1981. gada beigās PSRS izlases galvenais treneris Aleksandrs Gomeļskis starp sbornaja kandidātiem nosauca 17 gadus vecā Igora Miglinieka vārdu, rets basketbola cienītājs Rīgā bija redzējis viņu spēlējam. Lielāko panākumu — Eiropas kadetu čempiona titulu — viņš bija guvis tālumā. VEF meistarkomandā iekļāvās dažas dienas pirms čempionāta sākumā, sapratni ar pieredzējušākajiem partneriem meklēdams laukumā nevis treniņos.
Atrada. Gan komandas biedri, gan pretinieki, gan vērotāji drīz vien novērtēja jaunekļa gadiem neatbilstošo tehnisko stabilitāti un taktisko aukstasinību, kas palīdzēja atrast pareizo izeju visciešākās pretdarbības apstākļos. Viņš spēlēja kā klasisks saspēles vadītājs, prātīgi kārtodams uzbrukumu iespējas partneriem, segdams aizmuguri no sāncenšu prettriecieniem un pats uz grozu mezdams tikai taktiski simtprocentīgi attaisnojamos apstākļos. Kopā ar eksplozīvo Valdi Valteru viņi veidoja lielisku duetu (dažs vērtēja: labāko aizsargu pāri visā PSRS virslīgā).
Miglinieka popularitātes veicināšanā liela nozīme bija arī stāstam par paaudžu pēctecību. Viņa tēvs Jānis sešdesmito gadu vidū pats bija spēlējis Vefā, taču līdz meistarkomandai netika, jo to papildināja ASK zvaigznes. Nepiepildītais sapnis tika realizēts dēlos. Jau no mazotnes Igors papildus treniņiem 2.Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Imanta Pļaviņa, tēva vadībā regulāri darbojās 64.vidusskolas sporta zālē, slīpēdams tehniku. Līdzās auga sešus gadus jaunākais Raimonds. «Kopš sevi atceros, esmu dzīvojis līdz Vefam skatītāju rindās to atbalstīdams līdz pilnīgam aizsmakumam. Varbūt tagad varēšu palīdzēt kaut cik reālāk,» viņa pirmajās intervijās skanēja neviltota basketbola mīlestība.
Gadiem ritot debitanta jauneklīgais azarts apauga ar meistara rutīnu. Viņa trumpji bija stabilitāte organizējot komandas spēli, prasme izdarīt melno darbu aizsardzībā un iekļauties kolektīvā.
No 1985. līdz 1989.gadam Miglinieks pārstāvēja Maskavas CSKA komandu. Viņš regulāri tika iekļauts PSRS izlases kandidātos, tomēr iekļūt divpadsmitniekā izdevās tikai vienreiz. Toties īstajā brīdī – pirms 1988.gada olimpiskajām spēlēm Seulā. No tām viņš atgriezās kā olimpiskais čempions - Igoram bija izdevies izdarīt to, ko nebija spējis neviens cits Latvijas basketbolists.
1989.gada rudenī Igors Miglinieks pēc četriem „dienesta” gadiem atgriezās VEF komandā un bija viens no galvenajiem kaldinātājiem tās pēdējam panākumam PSRS čempionātā – bronzas medaļām 1991.gada sezonā.
Nepilnu gadu vēlāk pirmajā Latvijas valstsvienības treniņā, sākot gatavoties olimpiskajam kvalifikācijas turnīram, Miglinieks tika ievēlēts komandas kapteiņa godā, taču drīz paziņoja, ka ceļu uz 1992.gada spēlēm lauzīs izjukušās Padomju Savienības mantinieces NVS komandas sastāvā. 4.vieta Barselonas olimpiskajā turnīrā bija viņa pēdējais lielais sasniegums spēlētāja statusā.
Latvijas čempions (1990.).
PSRS čempions (1988.), divkārtējs vicečempions (1986., 1987.), divkārtējs bronzas ieguvējs (1989., 1991.).
1983.gadā spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 16 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs.
No 1985. līdz 1992.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskais čempions (1988), Universiādes vicečempions (1989). Eiropas kadetu čempions (1981), Eiropas junioru čempions (1982), pasaules junioru vicečempions (1983).
Latvijas valstsvienības galvenais treneris Eiropas 1997.gada čempionāta finālturnīrā (16.vieta).
Galvenais treneris komandās BK LMT (2001.) un BK Rīga (2005.). Strādājis par treneri Lietuvā, Ukrainā, Kiprā, Krievijā, Ķīnā.
Kad 1981. gada beigās PSRS izlases galvenais treneris Aleksandrs Gomeļskis starp sbornaja kandidātiem nosauca 17 gadus vecā Igora Miglinieka vārdu, rets basketbola cienītājs Rīgā bija redzējis viņu spēlējam. Lielāko panākumu — Eiropas kadetu čempiona titulu — viņš bija guvis tālumā. VEF meistarkomandā iekļāvās dažas dienas pirms čempionāta sākumā, sapratni ar pieredzējušākajiem partneriem meklēdams laukumā nevis treniņos.
Atrada. Gan komandas biedri, gan pretinieki, gan vērotāji drīz vien novērtēja jaunekļa gadiem neatbilstošo tehnisko stabilitāti un taktisko aukstasinību, kas palīdzēja atrast pareizo izeju visciešākās pretdarbības apstākļos. Viņš spēlēja kā klasisks saspēles vadītājs, prātīgi kārtodams uzbrukumu iespējas partneriem, segdams aizmuguri no sāncenšu prettriecieniem un pats uz grozu mezdams tikai taktiski simtprocentīgi attaisnojamos apstākļos. Kopā ar eksplozīvo Valdi Valteru viņi veidoja lielisku duetu (dažs vērtēja: labāko aizsargu pāri visā PSRS virslīgā).
Miglinieka popularitātes veicināšanā liela nozīme bija arī stāstam par paaudžu pēctecību. Viņa tēvs Jānis sešdesmito gadu vidū pats bija spēlējis Vefā, taču līdz meistarkomandai netika, jo to papildināja ASK zvaigznes. Nepiepildītais sapnis tika realizēts dēlos. Jau no mazotnes Igors papildus treniņiem 2.Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Imanta Pļaviņa, tēva vadībā regulāri darbojās 64.vidusskolas sporta zālē, slīpēdams tehniku. Līdzās auga sešus gadus jaunākais Raimonds. «Kopš sevi atceros, esmu dzīvojis līdz Vefam skatītāju rindās to atbalstīdams līdz pilnīgam aizsmakumam. Varbūt tagad varēšu palīdzēt kaut cik reālāk,» viņa pirmajās intervijās skanēja neviltota basketbola mīlestība.
Gadiem ritot debitanta jauneklīgais azarts apauga ar meistara rutīnu. Viņa trumpji bija stabilitāte organizējot komandas spēli, prasme izdarīt melno darbu aizsardzībā un iekļauties kolektīvā.
No 1985. līdz 1989.gadam Miglinieks pārstāvēja Maskavas CSKA komandu. Viņš regulāri tika iekļauts PSRS izlases kandidātos, tomēr iekļūt divpadsmitniekā izdevās tikai vienreiz. Toties īstajā brīdī – pirms 1988.gada olimpiskajām spēlēm Seulā. No tām viņš atgriezās kā olimpiskais čempions - Igoram bija izdevies izdarīt to, ko nebija spējis neviens cits Latvijas basketbolists.
1989.gada rudenī Igors Miglinieks pēc četriem „dienesta” gadiem atgriezās VEF komandā un bija viens no galvenajiem kaldinātājiem tās pēdējam panākumam PSRS čempionātā – bronzas medaļām 1991.gada sezonā.
Nepilnu gadu vēlāk pirmajā Latvijas valstsvienības treniņā, sākot gatavoties olimpiskajam kvalifikācijas turnīram, Miglinieks tika ievēlēts komandas kapteiņa godā, taču drīz paziņoja, ka ceļu uz 1992.gada spēlēm lauzīs izjukušās Padomju Savienības mantinieces NVS komandas sastāvā. 4.vieta Barselonas olimpiskajā turnīrā bija viņa pēdējais lielais sasniegums spēlētāja statusā.
We didn't expect to win 1st place, but now we are champions. Just amazing.
|
Nauris Miezis 03.31.1991. (Eiropas čempions 2017.g. 3x3, čempionāta vērtīgākais spēlētājs - http://basket.lv/3x3/latvijas-3x3-izlase-klust-par-eiropas-cempioni-3842
We Are Basket went to the event FIBA 3X3 Europe Cup 2017 in Amsterdam to look for fascinating stories. One person stood out from the rest. This player was Nauris Miezis, a player We Are Basket has never heard of until now. It was one of the Latvian players who led his team to a surprising gold medal at the 3X3 Europe Cup. We Are Basket had to ask him a few questions - all We Are Basket readers could learn a bit more about this Latvian star and the basketball culture of Latvia.
1. How did you get into playing basketball? When I was seven years old, I moved from Riga to Kekava, where I started to play basketball. My first coach was Andris Eglitis. From the very beginning, Andris let me play with guys who were two years older. After a couple of years, he sent me to Riga - VEF, where I had to prove myself all over again. I sat on the bench and I had to fight for a chance to play in the starting five, and I did. 2. What was it like to play basketball in Latvia as a kid? Well, it is interesting, we have a very developed system. We have many tournaments for young basketball players. I remember when I was a young kid, I could play game after game, tournament after tournament and I didn't get tired, but now we need rest days. 3. Is basketball a big sport in Latvia? Yes, basketball is the second largest sport in Latvia. We have many leagues. We have two professional leagues and a lot of amateur leagues. 4. Do you see a great future for Latvian basketball now with the Kristaps Porzingis hype in the NBA? I think Kristaps Porzingis is doing a great job, with his achievements he shows the young Latvian basketball players that they can also do great things and dream big. Nothing is impossible if you commit yourself a 100 percent and work really hard. 5. You played for the national youth teams, what was your experience? Yes, I played for the national team when I was 18, U-18. It was a great experience to play against basketball players from other countries; it gave me the opportunity to compete against some of the toughest competitors from my age group. 6. Do you have ambitions to play for popular teams in the Euroleague or even the NBA? When I was a kid, my dream was NBA like every kid's dream. But now I just want to play and feel the game; it is better to play with a lower level team and play a lot then playing for a popular team sitting on the bench. 7. What made you decide to play for the national 3x3 team? I have played 3x3 basketball for six years now. This year they asked me for the national team, and they offered me a starting place, and I agreed. 8. What is the biggest skill needed in 3X3? The biggest skill required in 3x3 basketball is motivation, to be strong, not letting emotions crush you after failure and of course in 3x3 basketball individual skills play a prominent role. 9. If you had to choose between playing for the national 3x3 team or 5x5 team, what would you choose and why? It is always an honor to represent your country; it doesn't matter if it is 5x5 or 3x3. 10. How did it feel to not only upset the other countries and win gold, but also win MVP of the Europe Cup 3x3? Those emotions are indescribable; they are even following me today. We didn't expect to win 1st place, but now we are champions. Just amazing. Interviewe from http://wearebasket.net/nauris-miezes-new-3x3-king/ |
|
Andžejs Pasečniks 20.12.1995. (NBA drafts ar 25.numuru 2017.g. Orlando Magic - https://lv.wikipedia.org/wiki/Anžejs_Pasečņiks
Professional career
He made his professional debut in the Latvian League with VEF Rīga in 2012. In August 2015, Pasečņiks signed with the Spanish club Herbalife Gran Canaria. He would play in its reserve team, club of the Liga EBA, fourth division. He debuted with the ACB team in the Supercopa Endesa. Pasečņiks was drafted by the Orlando Magic with the 25th overall pick in the first round of the 2017 NBA draft.[3] He was immediately traded to the Philadelphia 76ers for future first-round and second-round picks. National team career He is a regular Latvian youth national team player. He helped Latvia's U-18 national team reach semi-finals at the 2013 FIBA Europe Under-18 Championship, where he was named to the All-Tournament Team, averaging 12.6 points and 7.7 rebounds at the tournament. |
|